Atgriezties pie bloga ierakstiem
Intensīvā lopkopība: lētā gaļa par dārgo cenu?
Kamils Bergers (Camille Berger), Mieux Donner mājaslapas menedžeris, komunikācijas speciālists
Intensīvā lopkopība ir gaļas, piena un olu ražošanas veids, kura mērķis ir gūt iespējami lielāku peļņu, ieguldot pēc iespējas mazāk līdzekļu. Tā uzplauka pēc Otrā pasaules kara, kad pieprasījums pēc gaļas un olām sāka augt tik ātri, ka tradicionālās saimniecības vairs nespēja to apmierināt. Metode vispirms iesakņojās ASV un Rietumeiropā, tad pakāpeniski izplatījās arī attīstības valstīs.
Intensīvo lopkopību bieži dēvē par rūpniecisko lopkopību, un šis nosaukums nav nejaušs. Saimniecības tiešām atgādina rūpnīcas: dzīvnieki tiek turēti lielā blīvumā un kontrolētos apstākļos, ēdināti ar speciālu barību, ražošanas cikli ir optimizēti līdz pat minūtēm. Pasaulē ik gadu tiek audzēti 80–90 miljardi fermu dzīvnieku, un lielākā daļa dzīvo tieši šādās sistēmās – 95% trušu, cūku, tītaru un foreļu, 80% vistu, 60% kazu. Intensīvā lopkopība balstās uz vienu principu: ražot vairāk, ieguldot mazāk. Šī domāšana nosaka visu dzīvnieku dzīves ciklu – telpu, barību, aprūpi un pat dzīves ilgumu.
Telpa, kurā dzīvnieki tiek turēti, ir optimizēta līdz minimumam. Dzīvniekiem tas nozīmē stresu, savainojumus un gandrīz pilnīgu dabiskas uzvedības neiespējamību.
Ātrai augšanai nepieciešama koncentrēta barība: ĢMO soja, graudi, proteīnu maisījumi, minerālvielas. Šī barība ir efektīva, bet tā ļoti atšķiras no šo sugu dabiskā uztura. Turklāt mēslojuma lietošana sojas un graudu audzēšanā ietekmē augsnes un ūdens kvalitāti.
Fermas ritms ir rūpnīcas ritms. Barošana notiek automātiski, ventilāciju un temperatūru regulē datorprogrammas, bet cilvēka klātbūtne ir minimāla. Daudzi dzīvnieki tiek nokauti tik jauni, ka pat nesasniedz bioloģisko briedumu.
Selekcijas dēļ dzīvnieki bieži kļūst par savas bioloģijas ķīlniekiem. Broileru vistas, cūkas, tītari aug tik ātri, ka to kājas nespēj panest ķermeni. Dzīvnieki cieš hroniskas sāpes un bieži pat nespēj patstāvīgi piecelties.
Intensīvā lopkopība ir produktīva īstermiņā, taču prasa daudz ūdens, zemes un enerģijas. Notekūdeņi piesārņo augsni un gruntsūdeņus ar nitrātiem un fosfātiem. Kopumā dzīvnieku lauksaimniecība rada 10–20% no globālajām siltumnīcefekta gāzu emisijām. Mežu izciršana sojas laukiem – īpaši Dienvidamerikā – lielā mērā ir saistīta tieši ar lopbarības industriju (nevis ar tofu maltītēm vegāniskajos restorānos!), jo lielākā daļa pasaulē audzētās sojas nonāk tieši dzīvnieku uzturā.
Dzīvnieku koncentrācija ir auglīga vide slimību izplatībai. Infekcija var zibenīgi pārlēkt no fermas uz fermu, palielinot arī cilvēku slimību risku. Ne mazāk bīstama ir antibiotiku rezistence. Intensīvajās fermās dzīvniekiem bieži tiek dotas antibiotikas, arī profilakses nolūkos. Tas veicina rezistentu baktēriju izplatību, kas ir viens no nopietnākajiem mūsu gadsimta veselības draudiem.
Neskatoties uz visu minēto, intensīvā dzīvnieku audzēšana joprojām ir ļoti izplatīta. Kas šo modeli zemniekiem padara tik pievilcīgu?
Ņemot vērā šos iemeslus, ikvienai alternatīvai ir jāsakārto trīs fundamentālās lietas. Pirmkārt, izmaksām ir jābūt konkurētspējīgām. Otrkārt, jānodrošina vienmērīga produkcijas plūsma. Treškārt, alternatīvai jāsniedz arī pietiekama ekonomiskā stabilitāte, lai zemnieks justos droši.
Ne visas iniciatīvas, kas vērstas uz intensīvās lopkopības mazināšanu, ir vienlīdz efektīvas. Vistas veido apmēram 90% no visiem pasaulē audzētajiem fermu dzīvniekiem. Skarbu realitāti atklāj Welfare Footprint Project vāktie dati: viena dējējvista intensīvajā sistēmā savas dzīves laikā piedzīvo ap 4000 ciešanu stundu, turklāt vairāk nekā 400 no tām vista cieš ļoti smagi.
Par laimi, vistu atbrīvošana no būriem ir sasniedzams mērķis. Sabiedrībai kļūstot informētākai un uzņēmumiem pieņemot saistības pāriet uz brīvos apstākļos turētām vistām, iespējams ļoti īsā laikā mainīt miljoniem dzīvnieku dzīves.
The Humane League ir viena no organizācijām, kas šajā jomā dara visvairāk. Tā cīnās gan par būru aizliegumiem, gan par to, lai industriālajā putnkopībā vairs neizmantotu šķirnes, kuras selekcionētas pārmērīgi straujai augšanai, jo tas dzīvniekiem rada papildu ciešanas. 10 eiro ziedojums The Humane League palīdz izglābt ap 11 putnus no smagas dzīves intensīvajās sistēmās.
Pieprasījums pēc gaļas ir galvenais dzīvnieku audzēšanas virzītājspēks. Radot augu izcelsmes alternatīvas, kas ir konkurētspējīgas gan cenas, gan garšas ziņā, var apmierināt pieprasījumu, vienlaikus samazinot audzēto dzīvnieku skaitu un siltumnīcas efekta gāzu emisijas.
Viena no svarīgākajām organizācijām, kas šobrīd virza šo jomu uz priekšu, ir The Good Food Institute – tā pēta un konsultē, palīdzot alternatīvajiem proteīniem kļūt par ikdienas izvēli. 100 eiro ziedojums The Good Food Institute palīdz novērst ap 100 tonnām CO₂ emisiju vai izglābt ap 530 dzīvniekus no dzīves intensīvajās sistēmās.
Ekstensīvā lopkopība ir tradicionālāka un dzīvniekiem draudzīgāka alternatīva intensīvajām sistēmām. Tā balstās uz dabisko ganību izmantošanu, dodot dzīvniekiem vairāk telpas un kustības. Tomēr šai pieejai parasti ir zemāka produktivitāte un nedaudz augstākas izmaksas. Diemžēl tikai dažu centu starpība var būt izšķiroša lauksaimnieku konkurencē ar intensīvajām sistēmām.
Dažās valstīs, piemēram, Francijā, tiek meklēti hibrīdrisinājumi, kas ļautu apvienot dabiskākas turēšanas metodes ar produktivitātes saglabāšanu. Labs piemērs ir ekstensīvā piensaimniecība – tā palīdz uzturēt ainavu bioloģisko daudzveidību, vienlaikus ievērojami uzlabojot govju un teļu dzīves apstākļus.
Eiropas Savienība gadiem mēģina samazināt intensīvās lopkopības radīto slogu, nosakot stingrākas minimālās labturības prasības un kontrolējot notekūdeņu apsaimniekošanu. Viens no redzamākajiem piemēriem ir European Chicken Commitment, kas nosaka stingrākas prasības putnu šķirnēm, telpas kvalitātei un kaušanas standartiem. Paralēli tam pastāv bioloģiskie marķējumi un dažādi sertifikāti, kas paredz atbildīgākas prakses. Tos tomēr bieži kritizē, jo “labāk” bieži vien nav “krietni labāk”.
Nozare ir nonākusi punktā, kur pārmaiņas vairs nav tikai rekomendācija, bet gan nepieciešamība. Saimniecībām ir jāsamazina ietekme uz vidi, īpaši slāpekļa un oglekļa dioksīda emisijas. Tādi projekti kā The Humane League, European Chicken Commitment (bet Latvijā – Dzīvnieku Brīvība) jau tagad ceļ labturības standartus un sniedz skaidrākas vadlīnijas ražotājiem. Tikmēr The Good Food Institute un citas līdzīgas organizācijas rāda, ka augu valsts produkti spēj būt gan konkurētspējīgi, gan arī draudzīgāki videi.
Patērētāja rokās ir vairāk, nekā varētu šķist. Ja pilnīga atteikšanās no gaļas šķiet pārāk straujš solis, ir iespējams sākt pakāpeniski, piemēram, izvēlēties produktus no ētiskajām saimniecībām vai biežāk dot priekšroku augu valsts alternatīvām.
Intensīvā dzīvnieku audzēšana ir dominējošais modelis mūsdienu lauksaimniecībā, taču tās ietekme uz vidi un dzīvnieku labklājību arvien skaidrāk izgaismo šīs sistēmas robežas. Nākotnes risinājumi meklējami dažādu jomu mijiedarbībā: cilvēku, dzīvnieku un dabas vajadzībām nav jābūt pretrunā. Īpaši nozīmīga būs pakāpeniska pāreja uz augu valsts produktiem un ilgtspējīgākām ražošanas praksēm.
Lai mazinātu ūdens piesārņojumu, mežu izciršanu, augsnes degradāciju un dzīvnieku ciešanas, ir nepieciešams pārdomāt savu patēriņu un pielāgot to mūsdienu izaicinājumiem. Savukārt tiem, kas vēlas iesaistīties nekavējoties, Ziedo efektīvi palīdz atrast iedarbīgākos veidus, kā ar savu ziedojumu uzlabot dzīvnieku labturību jau tagad.
Oriģinālais ieraksts atrodams Mieux Donner (efektīvās ziedošanas platforma Francijā).