Atgriezties pie bloga ierakstiem
Kā izvērtēt, kur labāk ziedot
Ulriks Jonsens (Ulrik Johnsen), Giv Effektivt platformas vadītājs
Kad tas, kurš maksā, nav tas, kurš saņem pakalpojumu, izjūk ierastais tirgus mehānisms: kvalitāti vairs neviens kontrolē un ir grūtāk saprast, kuri risinājumi patiešām strādā un kuri tikai labi izskatās no malas.
Tulkojums latviešu valodā. Raksta autors Ulriks Jonsens, sākotnēji publicēts ziņu medijā Impact Insider
Brīvā tirgus ekonomikā izšķirošu lomu spēlē konkurence un inovācijas. Tieši šie divi mehānismi nodrošina nepārtrauktu preču un pakalpojumu kvalitātes attīstību. Uzņēmumi saņem atgriezenisko saiti no klientiem – parasti peļņas vai zaudējumu veidā. Ja ēdiens negaršo, dators nestrādā vai kurpes saplīst pēc nedēļas, patērētāji to pamana un turpmāk vienkārši izvairās no attiecīgā restorāna, ražotāja vai zīmola. Šī “dabīgā atlase” ļauj dažiem uzņēmumiem izaugt līdz globāliem koncerniem, kamēr citi bankrotē. Vienkārši sakot, brīvās konkurences apstākļos neefektīvi uzņēmumi ilgi neizdzīvo.
Būtu lieliski, ja labdarības pasaulē viss darbotos tikpat “pašregulējoši” – proti, ziedojumi automātiski nonāktu tur, kur tie visvairāk palīdz. Taču realitātē tā diemžēl nenotiek.
Labdarības organizācijas var turpināt pastāvēt arī tad, kad to sniegtās palīdzības kvalitāte nemainās vai pat pasliktinās. Problēma nav ļaunprātībā vai paviršībā, bet gan pašā sistēmā: cilvēki, kas saņem palīdzību, nav tie, kas par to maksā.
Ziedotāji reti kad droši zina, kas tieši notiks ar viņu naudu “otrajā galā”. Šī necaurredzamība rada milzīgas atšķirības tajā, cik daudz laba dažādas organizācijas patiesībā spēj paveikt par vienu un to pašu naudas summu.
Labs piemērs ir veselības aprūpes sfēra. Pastāv organizācijas, kas spēj ar salīdzinoši nelieliem līdzekļiem panākt ievērojamu ietekmi – glābt dzīvības, samazināt slimību izplatību vai nodrošināt ārstēšanu, kas citādi nebūtu pieejama. Bet līdzās pastāv arī projekti, kuru efektivitāte, neskatoties uz līdzīgu budžetu, ir diezgan apšaubāma.
Mēdz gadīties, ka labie nodomi nepārvēršas labos rezultātos. Pat rūpīgi plānots projekts var izrādīties neefektīvs vai pat radīt nevēlamas sekas tieši tiem cilvēkiem, kuru labā tas bija iecerēts.
Labs piemērs no nesenas vēstures ir organizācija PlayPump International, kas pirms dažām desmitgadēm izpelnījas ievērojamu uzmanību un dāsnu finansējumu.
Projekta ideja izklausījās pārāk laba, lai nebūtu patiesa. Tā bija viegli izskaidrojama un risināja reālu problēmu daudzos nabadzīgos Āfrikas reģionos. Ūdens iegūšana no pazemes slāņiem bieži gulstas uz sieviešu pleciem, kurām stundām ilgi jāstrādā ar roku sūkņiem. Ūdensapgādes inženieris Ronijs Stuivers bija pārliecināts, ka jāatrod gudrāks risinājums. Un tad nāca atklāsme: ja ciematu bērni tāpat visu dienu skrien pa pagalmu, kāpēc gan nepārvēst to enerģijā? Tā dzima ideja par rotaļu laukuma karuseļiem, kas vienlaikus darbotos kā ūdens sūkņi.
Koncepts šķita tik veiksmīgs, ka mārketinga speciālists Trevors Fīlds 1989. gadā iegādājās patentu un popularizēja to ar nosaukumu PlayPump. Pēc viņa ieceres bērni varētu vienkārši rotaļāties, vienlaikus atvieglojot smago darbu savām mātēm.
Drīz vien PlayPump International ieguva milzīgu popularitāti. 10 miljonu dolāru finansējumu piešķīra ASV valdība. Organizācija saņēma Pasaules Bankas “Development Marketplace Award”, baudīja mediju uzmanību un pat guva repera Jay-Z atbalstu. Starptautiskā prese jūsmoja par “maģisko karuseli”, kas padarot ūdens sūknēšanu par “bērnu spēli”.
Taču karuseļu sūkņi patiesībā nemaz nebija tik laba ideja. Eksperti bija izvērtējuši PlayPump projektu un nonākuši pie skarba secinājuma: karuseļi prasīja daudz vairāk piepūles nekā parastie rokas sūkņi. Bērni ātri saprata, ka šis “atrakciju parks” nav īpaši atraktīvs, kā rezultātā karuseļus sievietēm nācās griezt pašām.
Kad ANO veica PlayPump efektivitātes izpēti Zambijā, lielākā daļa iedzīvotāju atzina, ka viņiem nebija jautāts, vai šādi sūkņi viņiem vispār ir vajadzīgi. Daudzi teica, ka labprātāk būtu paturējuši vecos rokas sūkņus, kurus jau paspēja demontēt. Turklāt cilvēki bieži nezināja, pie kā vērsties, kad karuseļi salūza, kas notika diezgan regulāri.
Ja ciematu iedzīvotāji šos karuseļus būtu pirkuši paši, PlayPump no tirgus pazustu ļoti ātri. Taču projektu finansēja nevis paši lietotāji, bet gan tie, kas dzīvoja tālu, tāpēc atbalsts turpinājās gadiem ilgi. Tikai pēc miljoniem iztērētu dolāru kļuva skaidrs, ka projekts ir neveiksmīgs.
Šobrīd PlayPump mājaslapā ir ziņas tikai par deviņiem jauniem sūkņiem gadā. Šķiet, ka karuselis drīz apstāsies.
Stāsta morāle ir vienkārša: PlayPump atbalstītāji uzticējās pievilcīgam stāstam un skaistiem attēliem, nevis pierādījumiem, ka projekts tiešām darbojas.
Šis gadījums diemžēl nav unikāls. Tas atklāj plašāku problēmu, ko daudzi ziedotāji nemaz nepamana. Mūsu līdzcietība, protams, ir tas, kas vispār padara labdarību iespējamu, bet, ja gribam patiešām palīdzēt, ar emocijām vien nepietiek – īpaši tad, ja cilvēki, kurus vēlamies atbalstīt, dzīvo otrā pasaules malā. Lai saprastu, kur nauda dod vislielāko labumu, nepieciešamas rūpīgas, uz datiem balstītas analīzes, nevis vienkārši labs nodoms.
Protams, būtu naivi sagaidīt, ka katrs ziedotājs pats veiks pētījumu par visām labdarības organizācijām pasaulē. Tieši tāpēc šis uzdevums jāuztic ekspertiem – neatkarīgām meta-organizācijām, piemēram, GiveWell vai Animal Charity Evaluators. Tās veic sistemātiskus novērtējumus, lai noteiktu, kuras organizācijas par katru saziedoto eiro spēj glābt vai uzlabot visvairāk dzīvju.
Bieži vien efektivitātes ziņā visaugstāk novērtētās organizācijas nav tās, kuras vislabāk prot pārdot stāstu. Tās strādā caurspīdīgi, balstās datos un mērķē uz lielām, tomēr dažreiz ne tik populārām problēmām. Izcili efektīvu risinājumu piemēri globālās veselības jomā ir moskītu tīkli un zāles malārijas novēršanai, A vitamīna tabletes bērniem ar nepietiekamu uzturu, vakcinācija zīdaiņiem pasaules nabadzīgākajos reģionos.
Ja labdarības tirgus kādu dienu sāktu darboties pēc brīvā tirgus principa, šādas datu analīzes varētu kļūt liekas. Taču pagaidām pētījumi rāda, ka uz pierādījumiem balstīta labdarība var būt pat simts reižu efektīvāka par to, kas balstīta tikai uz sirsnīgiem stāstiem.