Ziedo tiem, kuru… vēl nav?

Kā būtu, ja visnoderīgākais ziedojums attiektos arī uz tiem, kas vēl nav piedzimuši?

Pēdējo desmit gadu laikā mēs esam saskārušies ar neparedzētiem riskiem: globālu pandēmiju, klimata krīzi, politisko nestabilitāti. Grāmatā “Doing Good, Better” britu filozofs un viens no efektīvā altruisma kustības līdzdibinātājiem Viljams Makaskils (William McAskill) iestājas par plašāku filantropiju, kas rūpējas ne tikai par tūlītējām vajadzībām, bet arī par tālo nākotni.

Nākotnes paaudzes: mūsu ziedojumu aklais punkts

Makaskils aicina savā morālajā sistēmā ņemt vērā arī nākamās paaudzes - nevis jau šobrīd dzīvojošo būtņu vietā, bet līdzās tām. To viņš sauc par ilgtermiņa ētiku: domāt nevis miljonu, bet gan miljardu indivīdu līmenī, kuri varētu eksistēt rīt un par kuriem mēs šodien esam netieši atbildīgi.

Daži globāli draudi ir labi zināmi: pandēmijas, klimata krīze, liela mēroga bads vai pat kontroles zaudēšana pār mākslīgo intelektu. Tiem visiem ir kopīga iezīme: tie bieži vien ir redzami, bet nav pietiekami finansēti, lai gan to destruktīvais potenciāls ir milzīgs.

Tas rada paradoksālu iespēju. Tā kā šīs jomas tiek atstātas novārtā, rīcībai to labā var būt nesamērīgi liela ietekme. Šādas rīcības piemēri ir:

• finansēt preventīvus pētījumus;
• atbalstīt organizācijas, kas brīdina lēmumu pieņēmējus;
• konsultēt jauno likumu izstrādātājus;
• stiprināt kritisko sistēmu noturību.

Nedaudz statistikas no skolas matemātikas stundām

Sagaidāmā vērtība ir rezultāts, ko vidēji iegūtu, ja eksperimentu atkārtotu vairākas reizes. To aprēķina, katru iespējamo iznākumu reizinot ar tā varbūtību un pēc tam saskaitot iegūtos rezultātus. Tāpēc loterijas biļetei ar niecīgu iespēju laimēt milzīgu balvu joprojām var būt ieverojama sagaidāmā vērtība.

Šo loģiku var piemērot arī ilgtermiņa ziedojumiem. Pat ja varbūtība, ka kāda konkrēta intervence faktiski novērsīs civilizācijas mēroga katastrofu (piemēram, pandēmija, mākslīgā intelekta katastrofa, kodolkarš) ir maza, nākotnē apdraudēto dzīvību skaits ir astronomiski liels - simtiem miljardu vai pat vairāk. Reizinot šo mazo varbūtību ar milzīgu izglābto dzīvību skaitu, joprojām var iegūt lielāku sagaidāmo vērtību, nekā efektīvākām šobrīd pastāvošajām labadarības organizācijām (vidēji 1 izglābtā dzīvība par 3000 eiro). Saskaņā ar šo loģiku racionālam ziedotājam, kurš cenšas palielināt savu paredzamo ietekmi, vajadzētu lielāku svaru piešķirt ilgtermiņa projektiem, pat apzinoties lielu nenoteiktību par to iznākumiem.

Ko apgalvo grāmata "Doing Good, Better"?

Makaskils iestājas ne tikai par par īstermiņa palīdzību; savā pieejā viņš integrē ilgtermiņa ietekmes, ilgtspējības un profilakses principus. Pēc viņa teiktā, mums ir jāiemācās domāt par laiku kā par patstāvīgu ētisku dimensiju. Tas nav mazāk steidzams, tikai mazāk redzams.

Autors piedāvā šādu domu eksperimentu:

Iedomāsimies, ka ejam pa dabas taku, bet mums seko bērnudārza grupa. Pēkšņi mēs ieraugām stikla pudeles lauskas ceļa vidū. Diezgan acīmredzami, ka pareizā rīcība būtu novākt stikla lauskas. Vai šis secinājums mainītos, ja bērni pa šo taku dotos tikai pēc gada? Un pēc 100 gadiem?

Makaskils pievēršas tā sauktajiem "eksistenciālajiem" riskiem, kas varētu apdraudēt cilvēces izdzīvošanu vai krasi samazināt tās nākotnes potenciālu. Tas nenozīmē atteikšanos no šodienas steidzamajām problēmām. Drīzāk tas nozīmē papildināt mūsu rīcību ar pasākumiem, kas vērsti uz nākotni.

Efektīvā altruisma kopienā eksistē noderīgs ietvars ziedojumu izvērtēšanai:

1. vai mans ziedojums būtiski palīdz kādam (impactful),
2. vai konkrētais mērķis ir atstāts novārtā (neglected),
3. vai tā sasniegšana ir īstenojama (tractable).

Ilgtermiņa riska gadījumos atbilde bieži vien ir trīsreiz “jā”.

Konkrētas darbības: ziedojumi nākotnei

Starp potenciāli ietekmīgām darbībām Makaskils min:

• Atbalstu organizācijām, kas koncentrējas uz eksistenciālo risku mazināšanu (piemēram, starp fondiem, kurus iesaka Ziedo efektīvi platforma).
• Pētījumus par biodrošību, mākslīgā intelekta pārvaldību vai globālu koordinācijas mehānismu izveidi.
• Atbalstu politiskajiem lēmumiem, kas vērsti uz noturību, jo īpaši klimata, lauksaimniecības vai kiberdrošības jomā. Viņš arī uzsver savstarpēji saistītas (interconnected) domāšanas nozīmi: globālās veselības stiprināšana šodien uzlabo arī mūsu spēju pretoties rītdienas pandēmijām. Rīcība klimata labā nozīmē saglabāt apstākļus ilgtspējīgai cilvēces nākotnei.

Tas ir sarežģīti, bet tas ir tā vērts!

Ilgtermiņa domāšana prasa neparastu kognitīvu piepūli. Nenoteiktības līmenis ir daudz augstāks. Jums ir jāiztēlojas vēl neredzamais un jāsamierinās ar rezultātu neesamību tagadnē. Tomēr tā ir reta un spēcīga līdzjūtības forma: ziedot tiem, kas vēl nav dzimuši.

Makaskils to sauc par temporālā dāsnuma (temporal generosity) ētiku. To viņš pasniedz nevis kā abstraktu pienākumu, bet kā skaidru un drosmīgu veidu, kā palielināt savu ietekmi uz pasauli. Domājot par nākotni, mēs paplašinām savu morālo horizontu. Tā ir rīcība, kuru izvēlas tikai retais, taču tās potenciālā ietekme ir milzīga.

Atbalsts tiem, kas vēl nav klāt, varētu būt lielākā dāvana, ko mēs varam piedāvāt.

Oriģinālais ieraksts atrodams Mieux Donner (efektīvās ziedošanas platforma Francijā).